Ceļš uz Eksistenciālās psihoterapijas Meku (kā to mēdz dēvēt kolēģu vidū) Birštonā mērots vairākkārtīgi jau kopš 2004.gada. Šonedēļ tas man bija pēdējais šajā gadā, pirms atkal to mērošu nākamgad, bet šoreiz tas izvērtās īpašs ar to, ka domās aizveda vairāk kā 100 gadus senā pagātnē. Gadījās tas tā..
Ceļā starp Lietuvu un mājām mani negaidīti pārsteidza putenis. Visu ceļu no Birštonas te smidzināja, te lija, te atkal smidzināja. Kādā benzīntankā vēja virpulis tik strauji grieza savu deju, ka vienā brīdī attapos ar pār galvu pārrautu vējjaku, kuru, kāpjot no auto nebiju aizpogājusi. Noskurinājusies no pēkšņā stindzinošā aukstuma un sakārtojusi jaku iegāju pēc karstas kafijas, lai pēc tam, jau siltā mašīnā, turpinātu ceļu mājup. Waze uzrādīja, ka braukt atlikušas kādas apmēram divas ar pusi stundas.
Automašīnas logā, vējam sitot baltu slapja sniega ķēpu un raugoties kā termometra stabiņš no plus grādiem strauji nokritis uz nulli, pukojos un lūdzu dabu mazliet paciesties - Tikai vēl pāris stundiņas līdz būšu nonākusi mājās. Lūdzu, lūdzu!
Ceļš un lauki kļuva aizvien baltāki, līnijas pazuda un ātruma samazinājuma ceļazīmes aizklāja sniegs.
Cik labi, ka ir Waze, kas brīdina par ātruma ierobežojuma zīmēm, padomāju turoties aiz fūres, kas šķēla uz ceļa seguma esošo žļurgu priekšā, bet tanī pat laikā tās aizmugurē esošās sarkanās signāllampiņas kalpoja man kā orientieris nepazaudēt ceļu vispār.
Jutu, kā manas rokas ar katru nobraukto kilometru stiprāk iekrapmējas stūrē un katra pretīm braucošā fūre liek ķermenim nostiepties kā klavierstīgai skaņotāja roku priekšā. Bija jāievelk elpa dziļāk, lai mierīgi pārdzīvotu brīdi totālā neredzamības zonā, līdz vējstikla slotiņas spējušas notīrīt visu pretējās joslas ceļa saturu no auto priekšējā stikla.
Kaut ātrāk tas pārietu...atkal lūdzu un atkal dziļi ievilku elpu...
Elpošana palīdz vienmēr, tā atbrīvo un, turpinot koncentrēties ceļam, galvā var sākt raisīties arī citas domas.
Te, manā prātā atausa tie senie laiki, kad latvieši, pirms vairāk kā simts gadiem brauca studēt uz Tērbatas universitāti. Brauca ar ratiem vai kamanām, piestājot Pasta stacijās, lai sevi kaut cik tālajā ceļā sasildītu pie dzīvas uguns.
Apbrīnojama uzņēmība. Alkas pēc zināšanām un mīlestība pret to, ko katrs no viņiem darīja, pieļauju, bija tas, kas ļāva mērot tālo un laika ziņā pamatīgi ilgo ceļu uz Tērbatu.
Turpinu ceļu, termometra stabiņš nepielūdzami krīt - mīnuss 1 ... dziļāk ievelku elpu...
Domas atgriežas pie Tērbatniekiem un seko jautājums - vai es būtu gatava doties ar ratos vai kamanās iejūgtu zirgu studēt uz Birštonu šodien?
Atbilde nāk zibenīgi. Jā, es brauktu. Jo zinu, ka atrastos vēl pāris tik pat “dullu” sabiedroto, kas būtu gatavi - vai sniegam sniegot vai lietum plīkšķot, vai saulei cepinot, plecu pie pleca, samest savas pauniņas ratos un ar degsmi sirdī, skubinot zirgu, doties ceļā.
Līdz ar atbildi un domām par mūsdienu ērtībām, kuras šodien baudām, pārvietojoties siltās mašīnās, lietojot Waze, klausoties mīļāko mūziku un benzīntankā no padsmit piedāvātajām kafijām izvēloties to, kas garšas kārpiņām konkrētajā brīdī visiekārojamākā, sniegs norimis un, caurbraucot Bauskai, lai gan aiz loga jau melna tumsa, temperatūras stabiņš strauji pacēlies līdz plus 3grādu atzīmei. Braukt kļuvis vieglāk...ja vien tā sasodītā tumsa tik ātri nebūtu nomainījusi jau tā blāvo gaismu. Tikai tagad pamanu, ka visu ceļu esmu braukusi bez mūzikas. Pastiepju roku un kaut kur starp pusizdzertām ūdens pudelēm uztaustu CD. Smalku zvaniņu šķindoņai atskanot fonā, ieskanas Sinatras dziedāta Jingle bells:
“Dashing through the snow
On a one-horse open sleigh,
Over the fields we go,
Laughing all the way;
Bells on bob-tail ring,
Making spirits bright,
What fun it is to ride and sing
A sleighing song tonight...”
Pēc ceļa atvilkusi elpu siltā mājā, datorā atveru Google un lasu -
“Ļoti konkrētu Kronvalda laikmeta Tērbatas studentu sadzīves ainu sniedz Kārlis Kundziņš seniors. 1871. gada janvārī tas kopā ar citiem jaunekļiem brauc kopīgās lielās pasta zirgu kamanās uz universitāti, kur tos gaida izslavētā Tērbatas „zelta dzīve”. Daži jau piedzēruši. Savā autobiogrāfijā mūža pēdējos gados Kundziņš stāsta:
Ceļā dabūju iespaidu no nākamās brīvās studentības. Nonākot naktī Valmieras pasta stacijā, viens no līdzbiedriem, stud. P. Veidemanis, savā reibumā bija tik cieti iemidzis un sasalis tīri stīvs, ka vajadzēja to no kamanām nēšus ienest iekšā. Tur to nolika uz grīdas. Bet nevarēja uzmodināt. Daži bijās, tas būšot nosalis. Kamēr jocīgajam Gertneram ienāca prātā gulētājam pielikt pie nāsīm saberztu tabaku. Uz reizi tas atmodās. Pirkstu pielikdams pie pieres, tas filozofiski izsaucās: Kas tur viss nav iekšā!?
Kādas stacijas tālāk braukuši, iegājām iekšā un sildījāmies pie krāsns. Piebrauca cits studentu pulks. Viens no šiem tā kā smīnēdams paskatījās uz vecāku studentu mūsu vidū. Šis, vēl ieskurbis no brauciena, tam uzsauca: Dummer Junge! Uz ko pirmais atbildēdams to izsauca: Bist gefordert!
Tas bija gabals no Tērbatas studentu dzīves pēc viņu tā saucamā ‘komanga’, studentu likuma. Acumirklī tas norisinājās manā priekšā. Nakts laikā; svešā vietā; visiem pieejamā pasta stacijā; starp nosalušiem, iereibušiem ceļa braucējiem. Bez ievērojama iemesla. Un izklausījās tik briesmīgi! Bet ‘komangs’ jau nosacīja, kad students, sadurdamies ar studentu, otru nosaucot par dummer Junge, tad nedrīkstot to klusi paturēt pie sevis nedz otru pretim lamāt, nedz tam sist, bet vajagot to izsaukt: Bist gefordert! Pēc tam lieta tiekot izšķirta tā saucamajā, ‘buršu’ (studentu) tiesā, vai izlīgstot miera ceļā, vai stājoties, ‘menzūrā’, divkaujā. (Kundziņš, 46. lp.)”
/Arturs Baumanis, KRONVALDA ATIS UN LATVIEŠU STUDENTI, Esejas par studentiem; Jaunā Gaita nr. 165, decembris, 87/
